Nortfildas pāris uzticīgs norvēģu kultūras tradīcijām

Daudzi stāsti ir par to, ka emigranti citā valstī joprojām piekopj savu dzimto kultūru, kam ir gan pozitīvas, gan arī negatīvas sekas. Citas kultūras paradumus pieņemt noteikti ir daudz grūtāk, līdz ar to tas arī prasa daudz vairāk laika un apņemšanos. Lai gan sava kultūra ar laiku tomēr tiek modernizēta un patriotisms varbūt arī izplēn, ir cilvēki, kuri arī citā valstī visu mūžu saglabā savas dzimtās tradīcijas. Viens no piemēriem ir Česters un Fillisa Hoversteni, kuri 68 gadus ir svinējuši Ziemassvētkus pēc tradīcijām, ko viņu ģimene ir pārņēmusi no Norvēģijas.

Gan Česters, gan Fillisa ir norvēģu izcelsmes. Čestera saknes ir Bokna fjorda salā (επισκέψου την ιστοσελίδα), bet Fillisa ir cēlusies no Singsas ielejas Norvēģijā. Kamēr Česters ir pilntiesīgs norvēģis, viņa tēvs piedzima Amerikā, savukārt viņa māte emigrēja no Norvēģijas. Fillsas vecāki arī piedzima Amerikā, bet viņi bija pilnasinīgi norvēģi. Pat tad, kad ģimenes emigrēja uz Ameriku, tās loloja savu norvēģu mantojumu un turējās pie tā saucamās “vecās pasaules tradīcijām”. “Tradīcijas ir tā dzīves daļa, ar kurām mēs glabājam mūsu vissvarīgāko ar sirdi izjusto pieredzi,’’ Česters paskaidroja. Izaugot lauku saimniecībās Minesotā, Česters un Fillisa abi svinēja Ziemassvētkus pēc tradicionālajām norvēģu paražām.

Norvēģijā varenākā daļa no brīvdienām ir Ziemassvētku vakars. Tad bērni pabeidza savus darbus agrāk, un tad visa ģimene sapulcējās uz vakara maltīti. Katram ģimenes loceklim tika iedegta svece, padarot šo maltīti par gadā gaišāko. Pēc tam tēvs katrā ģimenē lasīja Ziemassvētku stāstu – reizēm norvēģu valodā – un skaitīja Ziemassvētku lūgšanu. Maltīte tika pagatavota tā, lai atdarinātu Jēzus nabadzību – ar rīsu putru, lefsi (tradicionāla mīkstā norvēģu maize), ingvera cepumiem dažādās formās. Neviens nekad nedrīkstēja pamest galdu pirms izdega svece, un tad jau bija laiks atvērt dāvanas.

“Norvēģu ģimenes ir ļoti tuvas un mēdz sanākt kopā,” sacīja Fillisa. “Esot fermā, tu neapciemo vai neredzi cilvēkus bieži, tāpēc Ziemassvētki ir īpaši.”

Ziemassvētku dienā bērniem ir jādara savus darbus no rīta pirms varētu spēlēties ar savām dāvanām. Brokastis parasti bija liela maltīte ar vārītām olām, grauzdiņiem, lefsi un cepumiem. Pēc brokastīm, Česters atceras, ka viņš spēlēja “Draudzīgo māsīcu” (Friendly Cousin) ar brāļiem un māsām katru gadu. “Spēle bija tikai variācija par frāzi, kur bērni dzenāja cits citu caur savu šķūni,” viņš paskaidroja. Pasākumi baznīcās notika Otrajos Ziemassvētkos – 26. decembrī. Bieži Čestera draudze dziedāja Ziemassvētku dziesmas norvēģu valodā. Ģimenes svinībās nebija Ziemassvētku vecīša.

Norvēģijas kultūra ir ziemeļu kultūra un nenoliedzami tā ir savādāka no amerikāņu kultūras. To uzturēt un pieturēties pie dzimtenes tradīcijām noteikti nav viegli. Šādu ģimeņu noteikti netrūkst. Daudz kas ir atkarīgs arī no jaunās paaudzes, kura ir vairāk integrēta konkrētā sabiedrībā, piemēram, ar skolas palīdzību. Līdz ar to ir dilemma par to, vai turpināt svinēt savu vecāku tradīcijas, pat ja paši varbūt nav bijuši tajā valstī. Lai kultūras tradīcijas neizzustu, ir svarīgi, lai būtu pietiekami daudz pienesumu un informācijas par to. Savādāk dominējošā kultūra to apslāpē.

Šo interesanto rakstu mums sarūpēja portāls kazinopro.