Atvadas no kodu kartēm

Kodu kartes ir visiem zināma lieta, kura nepieciešama, lai varētu izmantot internetbanku. Protams, ja internetbanku nelieto, tad arī kodu kartes ir kas nezināms. Būtībā tas ir vienkārši saraksts ar dažādām ciparu kombinācijām, lai būtu iespējams autorizēties internetbankā, un lai neviens cits to nevarētu izdarīt tavā vietā. Viss, protams, attīstās un kļūst moderns, tāpēc arī kodu kartes skaitās kā kaut kas jau novecojis un vairs ne tik drošs. Jau labu laiku bankas piedāvā arī tādu lietu kā kodu kalkulators (IT). Tā ir tāda maza elektroniska ierīce, kura ģenerē šos pašus kodus, kādus var atrast uz kodu kartēm. Tā kā kodu kartes kodi visu laiku paliek tādi kādi tie ir, tad tas it kā varētu nebūt tik droši kā izmantot unikālus kodus, kuri tiek ģenerēti. Neskatoties uz to, ka jau vairākus gadus ir pieejami šie kodu kalkulatori, tāpat liela daļa cilvēku tomēr izvēlas izmantot vecās labās kodu kartes. Taču tā kā tās tiek uzskatītas par nepietiekami drošām, ir pieņemts lēmums, ka tās vairs nebūs derīgas pēc nākamā gada septembra. Par to jau laicīgi cilvēkiem stāsta un par to brīdina, lai būtu pietiekami ilgs laiks, lai varētu iemācīties apieties ar jaunajiem rīkiem. Piemēram, Smart-ID ir tas, ko šobrīd vēlas ieviest. Principā tā ir tāda kā aplikācija telefonā, kura darbojas līdzīgi kā kodu kalkulators – šī aplikācija ģenerē unikālus kodus, kurus var izmantot, kad ir tāda nepieciešamība. Protams, ne visiem cilvēkiem ir mobilais telefons vai arī tāds telefons, kurā varētu lietot aplikācijas. Tādā gadījumā var izmantot arī kodu kalkulatoru, jo princips abiem ir ļoti līdzīgs. Šī pāreja varētu būt sarežģīt tieši vecākiem cilvēkiem vai arī tiem, kuri ikdienā tik daudz neizmanto ne datoru, ne mobilo telefonu, ne citas modernās tehnoloģijas. Protams, ne visiem tas ir nepieciešams, jo tos pašus rēķinus jau var apmaksāt arī dodoties uz bankas filiāli vai pasta nodaļu (ko arī liela daļa vecāku cilvēku dara). Tādos gadījumos intenetbanka īsti nav nepieciešama. Bieži vien vecāki cilvēki arī paļaujas uz saviem bērniem – iedod visas paroles, lai viņi varētu samaksāt rēķinus, un pašiem nebūtu ne jāmācās apieties ar datoru, ne arī jādodas uz banku vai pastu. Oficiāli gan šādi rīkoties nemaz nedrīkst, jo ir aizliegts šādu informāciju dot trešajām personām, taču realitātē tā tomēr notiek. Lielākoties jau nekas traks šādās situācijās nav, ja vien trešā persona šo uzticību neizdomā izmantot sava labuma gūšanai, bet tie jau ir atsevišķi gadījumi. Principā Smart-ID lietošana ir ieviesta, jo tā pašlaik skaitās visdrošākais, kas var būt – kodi vienmēr tiek ģenerēti unikāli, kā arī tos nav nekādi iespējams nokopēt vai norakstīt (tā to saka miglior robot lavapavimenti). Taču no otras puses, ir daudz labu hakeru un programmētāju, kuri tomēr spēj uzlauzt arī visādas it kā drošās sistēmas. Principā kodu karte skaitās nedroša, jo tur tie kodi visu laiku paliek nemainīgi, turklāt, tie atrodas visi kopā, tāpēc it kā ir viegli tos, piemēram, norakstīt vai nofotografēt. Taču, ja, piemēram, kodu karte atrodas tavā zeķu atvilktnē, tad kādai 3.personai pie tās piekļūt ir praktiski neiespējami – katrā ziņā grūtāk, nekā uzlauzt tavu datoru vai telefonu. Taču mūsdienās jau nekas nav 100% drošs, tāpēc var jau būt, ka Smart-ID tomēr ir nedaudz drošāka metode.